Pasaka par pļāvējiem

Klusums… Nekurienes vidū. Jocīgs, smails tornis un izcakotas fasādes taisnsstūra leņķī ap to. Liels parks, ar simtgadīgiem kokiem, cieši piespiedies pie ēkām. Uz parka fona muižas kungu mājas ēka liekas mazītiņa kā leļļu mājiņa.

Ap muižas ēkām rāmi ganās aitas. Jā, aitas – kas gan cits varētu tikt galā ar nemitīgi augošo zāli. Tāds asprātīgs risinājums muižas īpašniekam šķita pietiekoši labs, lai par zāles pļaušanas rūpēm netraucēts, varētu nodoties muižas ēku restaurācijai. Protams, zāliens nav tik ideāli gluds kā pienāktos ap šādu skaistu ēku, bet toties ir brīvas rokas un laiks. Par to, ka aitas citreiz noēd arī flokšus, maza bēda, jo pašreiz muižā viss pakārtots tieši restaurācijai. Diemžēl teritoriju nākas norobežot, jo aitas nesaprot, ka kaimiņu kāpostos nevar iet.

Visapkārt zied liepas un citi koki. Čum un mudž bites. Tāds klusums un miers, bet, lai tomēr būtu mazliet jautrāk, ir taču gailis, kas modina katru rītu un ved savu saimi no nakts mītnes tuvāk muižas kungu mājai. Tas zina, ka iznāks saimnieks, izbērs zeltainus kviešu graudus, ilgi vēros un priecāsies par viņu rosību. Vistas ar nodomu ir iegādātas raibu raibas, lai ir jautrāk. Gailis ne tikai rūpējas par vistu labklājību, bet pirmais arī krīt tās aizstāvēt no lapsas. Kūmiņš, uj-uj, gaidīt gaida, kad varēs nočiept kādu aizmigušu vistiņu un rikšos aiznest saviem bērniņiem, kuri klusi gaida. Arī mazie zoslēni pagaidām nav aizsargāti no lapsas, bet izaugot, tad gan, viņas tāpat kā suņuki ir mājas sargi. Arī zosis ir ļoti labas zāles pļāvējas.

Pļāvēji pļauj, restaurācija turpinās…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s